Archive for the deserti… Category

cits mirklis..

Posted in deserti... on marts 28, 2016 by Kerija

..tējas krūzē laiski virpuļoja filadelfa zieds.. viņa atrāva savu skatienu no tā un paskatījās pulkstenī pie virtuves sienas.. tas rādīja deviņas minūtes pār trijiem.. un tam nebija pilnīgi nekādas nozīmes.. jau pēc pāris stundām pienāks rīts.. bija iestājies klusums.. bija atlicis tik maz laika un vēl tik daudz kas nebija izteikts.. bija jāsaprot, ko tā arī atstāt nepateiktu..

..viņas skatiens pievērsās viņa kreisajai rokai, kas bija apskāvusi silto krūzi.. šķita, ka siltums, ieplūda zīmējumā uz viņa plaukstas virspuses un kolibri uz mirkli savicināja savus smalkos spārnus.. zars nokustējās un putns bija pazudis no redzesloka.. viņa aizvēra acis, vairs negribējās neko teikt, jo silts vilnis pārņēma viņas prātu, un viņa zināja, ka pavisam drīz arī viņš sajutīs šo silto apskāvienu un apkārtējā pasaule aizplūdīs kopā  ar krēslu pretim rītausmai..

..

alargador-anchor-black-and-white-bmx-boy-Favim.com-429028

Advertisements

meadow brittle..

Posted in deserti... on marts 3, 2016 by Kerija

..he was sitting by the river just looking at the deep blue water that was slowly flowing by.. it reminded him of the last two years of his life.. he had found the perfect spot on this earth to be.. he had time to do his art while working in the local bar during the weekends.. but also when he was surrounded by the vast amount of happily and unhappily drunk people he felt as if he was there by himself.. the crowds never excited him, he just wanted the silence of the mountains, the hushed flow of the river and the smell of fresh oil on canvas..

..today, he had left his room early in the morning so that he could walk barefoot in the morning dew, he had taken his sketch book with him as he wanted to put down everything he saw, felt and smelt.. his pencil was slightly caressing the paper and it left subtle lines that made the most amazing illusions of the things around him.. there was a river that will never run anywhere, there was a mountain that will never be climbed, there were flowers that will never be picked by anyone..

..the pencil traced a nearby meadow when he suddenly realized that a silhouette had wondered into his picture.. there was a slim frame of a woman in a light summer dress that was playing with the wind.. her hair fell over her shoulders in thick blond waves that the wind was trying to pick up but seemed to struggle.. she was slowly strolling towards the river completely lost in her thoughts.. she seemed like something divine out of his dreams.. she had long slender legs and she moved graciously without any effort.. he could not really see her face as she was still quite far away.. but he imagined her having the most stunning hazel eyes that glinted when she laughed.. he imagined her nose, her ears as if they were carved out of marble.. he imagined her full rosy lips that framed a beautiful smile that was meant just for him..

..it seemed to last a moment but it had to be much more as when he returned to the bank of the river, there she was just few steps away from him gazing at the flowing water.. still lost in her thoughts.. he was staring at her as if she was a figment of his imagination and then she turned towards him.. her lips opened into mesmerizing smile.. she was as magnificent as he had imagined her to be.. he smiled back.. or at least he thought he did.. and then just as she had appeared in this perfect picture, she turned and started walking away along the river, leaving the scent of spring behind her..

..

 

 

 

 

lietus lāšu kompots..

Posted in deserti... on Oktobris 2, 2011 by Kerija

miklā kleita cieši apskāvusi manu kailo augumu. no matiem pil lielpilsētas netīrās asaras. stāvu pie Tavām durvīm. ieklausos savā dunošajā krūšu kurvī. ieelpa. ieelpa. ieelpa. aizveru acis. sajūtu Tavu vēso pirkstu pieskārienus. beidzot esmu gatava.. pieklauvēt. pašpārliecināti soļi. klusuma ieskauts skūpsts izkūst starp mums.

iedegto sveču ēnas mīlējas uz Tavas viesistabas baltajām sienām. pustumsa un krēsls izdveš mokpilnu vaidu. uzspēlētā ieinteresētībā lasu grāmatu nosaukumus plauktā pie loga. mākoņi dejo. pilnmēness ērti iekārtojies uz slapjajiem jumtiem. varētu biežāk Tevi apciemot naktīs pēc lietus, tikai lai redzētu šo skatu.

gaidu, kad piedāvāsi man apsēsties, bet velti. izvēlos pati apaļo ozolkoka galdu istabas centrā, tieši pretī Tev. sveces spēlējas ar manu augumu galda lakotajā virsmā. paveru lūpas, lai kaut ko teiktu, taču apstājos. lūpas paliek puspavērtas. gatavas.. vārdiem, kuriem vairs nav nozīmes, jo tik un tā mēs abi zinām, kā šis vakars beigsies.

daļa kleitas lēni noslīd no mana kreisā pleca, roka sniedzas to nolikt atpakaļ, bet pārdomā un tā vietā lēni pārslīd pār labās kājas iekšpusi, viegli paceļot kleitu un mirklīgi atklājot manu vēlmjpilno klēpi. sajūtu Tavu skatienu saules pinumā. sajūtu Tavu roku apskaujam manu mitro augumu. Tava elpa noskrien uz leju pār manu mugurkaulu. ieelpa un mana izmirkusī kleita pazūd tumšajā istabas stūrī. vēlviena izelpa pāskrien pār maniem kakla skriemeļiem un apstājas uz maniem krūšu galiem. Tavs čuksts sapinas manos matos. Tavas rokas slīd zemāk, zemāk, zemāk, līdz apmaldās starp manām kājām. vēl skatiens un Tevi apņem mans miklais siltums.. un es vēlos tikai, lai Tu neaizej..

Lipīgais Dateļu Pudiņš..

Posted in deserti... on Septembris 17, 2011 by Kerija

vakara saules pielieta palodze, uz kuras esmu ērti iekārtojusies, lai Tu varētu vēl vairāk mani iekārot.. mans melnais siluets pret vakara debesīm cilā glāzi sarkanvīna.. Tavs acu skatiens meklē atļauju pieskarties.. pat saruna par politiku nespēj mazināt Tavu vēlmi noskūpstīt manu potīti.. sajūtu Tavas rokas ciešāk noglāstam.. mana uzspēlētā vienaldzība ļauj Tev nestāties.. skūpsts, potīte, skūpsts, celis, skūpsts, skūpsts, skūpsts.. Tava ieelpa.. mana smarža.. es redzu tā nebūt Tevi nenomierina.. trīsas sajūtot Tavu skūpstu tik tuvu, tik mērķtiecīgi tuvu.. atgrūžu Tevi čuksta attālumā un aizsmēķēju.. Tev cigareti.. vīna malks noskalo pretīgo degušās tabakas garšu.. Tu čuksti skūpstus starp manām cieši sakļautajām kājām.. vēl mirkli un es dodot atļauju tās pavēršu.. vēl sekunde un Tava mute spēs sajust manu miklumu.. vēl..

vēl tikai pieceļos, lai atstātu Tevi ar sevi..

greipfrūtu suflē..

Posted in deserti... on janvāris 26, 2010 by Kerija

apmetuma lauskas no griestiem;

pavisam cita sajūta,

bet gribas vēl

iekost zemenes mīkstumā,

eksistenciāli izelpot tumsu,

risinot krustvārdu mīklu,

indējot savu neapmierinātību,

neesot maitai,

neplēšot tapetes..

jau piecas pāri pus pieciem..

logā iesitas ielu apgaismojums,

svaiga izelpa,

nav gribēšanas klusēt,

uzkliedzu ēnai pretējās mājas logā..

Dzīvsudrabā glazētas mandeļu skaidiņas..

Posted in deserti... on aprīlis 23, 2009 by Kerija

Sudrabs. Dzīvs.

Ļoti
laiks sitās gar
vakardienas nenomazgātajiem traukiem.
Kaut kur kāds klusi, bet apnicīgi
sauc manu vārdu.

Mēs gluži
kā Puškins
svinam dzīres mēra laikā.
Piebiedrosies???
Ak, nē
Tu tici.
Tad, man ispēc, tici…

Pēcpusdiena.
Nu beidzat
taču saukt manu
VĀRDU.
Es gribu mieru un klusumu.
Mēra laika
margrietiņās.

Nevainības zefīrs..

Posted in deserti... on janvāris 31, 2009 by Kerija

klusi sniegpārsla piezemējas uz manas pastieptās plaukstas..

agrs rīts..

negulēta nakts..

skaidras debesis..

zaudēts prāts un pašcieņa.. par daudz smieklu.. par daudz svešu skatienu.. par daudz piederības sajūtas.. par daudz netīšu pieskārienu..

skaņa vēl joprojām piebāzusi manas ausis ar vati.. slāpēti trokšņi..

sāp.. augstpapēžu kurpēs iespīlētās kājas.. kaut kur aiziet.. noaut kurpes un basām kājām skriet pa rasotu pļavu, kas pilna slapju lauku puķu, kas nekad vairs nepacelsies manu pēdu samītas.. skriet līdz nav spēka.. tad iekrist ziedoša sarkanā āboliņa gultā un sasapņot savu laimīgo zemi..

pamosties no smaguma sajūtas uz krūtīm.. pasmaidīt..

Telefona zvans: “JŪSU TAKSIS IR PIEBRAUCIS!!!”