Arhīvs priekš Oktobris, 2011

piparu pārslas..

Posted in apetītes rosināšanai... on Oktobris 17, 2011 by Kerija

..klīstu pa savas nepiepildītās kāres labirintiem..

..kā lai rod mieru?

lietus lāšu kompots..

Posted in deserti... on Oktobris 2, 2011 by Kerija

miklā kleita cieši apskāvusi manu kailo augumu. no matiem pil lielpilsētas netīrās asaras. stāvu pie Tavām durvīm. ieklausos savā dunošajā krūšu kurvī. ieelpa. ieelpa. ieelpa. aizveru acis. sajūtu Tavu vēso pirkstu pieskārienus. beidzot esmu gatava.. pieklauvēt. pašpārliecināti soļi. klusuma ieskauts skūpsts izkūst starp mums.

iedegto sveču ēnas mīlējas uz Tavas viesistabas baltajām sienām. pustumsa un krēsls izdveš mokpilnu vaidu. uzspēlētā ieinteresētībā lasu grāmatu nosaukumus plauktā pie loga. mākoņi dejo. pilnmēness ērti iekārtojies uz slapjajiem jumtiem. varētu biežāk Tevi apciemot naktīs pēc lietus, tikai lai redzētu šo skatu.

gaidu, kad piedāvāsi man apsēsties, bet velti. izvēlos pati apaļo ozolkoka galdu istabas centrā, tieši pretī Tev. sveces spēlējas ar manu augumu galda lakotajā virsmā. paveru lūpas, lai kaut ko teiktu, taču apstājos. lūpas paliek puspavērtas. gatavas.. vārdiem, kuriem vairs nav nozīmes, jo tik un tā mēs abi zinām, kā šis vakars beigsies.

daļa kleitas lēni noslīd no mana kreisā pleca, roka sniedzas to nolikt atpakaļ, bet pārdomā un tā vietā lēni pārslīd pār labās kājas iekšpusi, viegli paceļot kleitu un mirklīgi atklājot manu vēlmjpilno klēpi. sajūtu Tavu skatienu saules pinumā. sajūtu Tavu roku apskaujam manu mitro augumu. Tava elpa noskrien uz leju pār manu mugurkaulu. ieelpa un mana izmirkusī kleita pazūd tumšajā istabas stūrī. vēlviena izelpa pāskrien pār maniem kakla skriemeļiem un apstājas uz maniem krūšu galiem. Tavs čuksts sapinas manos matos. Tavas rokas slīd zemāk, zemāk, zemāk, līdz apmaldās starp manām kājām. vēl skatiens un Tevi apņem mans miklais siltums.. un es vēlos tikai, lai Tu neaizej..