Nevainības zefīrs..

klusi sniegpārsla piezemējas uz manas pastieptās plaukstas..

agrs rīts..

negulēta nakts..

skaidras debesis..

zaudēts prāts un pašcieņa.. par daudz smieklu.. par daudz svešu skatienu.. par daudz piederības sajūtas.. par daudz netīšu pieskārienu..

skaņa vēl joprojām piebāzusi manas ausis ar vati.. slāpēti trokšņi..

sāp.. augstpapēžu kurpēs iespīlētās kājas.. kaut kur aiziet.. noaut kurpes un basām kājām skriet pa rasotu pļavu, kas pilna slapju lauku puķu, kas nekad vairs nepacelsies manu pēdu samītas.. skriet līdz nav spēka.. tad iekrist ziedoša sarkanā āboliņa gultā un sasapņot savu laimīgo zemi..

pamosties no smaguma sajūtas uz krūtīm.. pasmaidīt..

Telefona zvans: “JŪSU TAKSIS IR PIEBRAUCIS!!!”

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: