apmetuma lauskas no griestiem;
pavisam cita sajūta,
bet gribas vēl
iekost zemenes mīkstumā,
eksistenciāli izelpot tumsu,
risinot krustvārdu mīklu,
indējot savu neapmierinātību,
neesot maitai,
neplēšot tapetes..
jau piecas pāri pus pieciem..
logā iesitas ielu apgaismojums,
svaiga izelpa,
nav gribēšanas klusēt,
uzkliedzu ēnai pretējās mājas logā..
spilvens pilns zosu kliedzienu. miega traucēts nomods. vairāk nekā pusbalsī saucot īstenību. esot starp zilo linu pogaļu mirušajiem kakliem, negribas vairs neko citu, kā iekrist nemaināmi mainamajā sapņu nemaņā. tikai aizmigt. pamosties. sajust slāpes. nepadzerties un atkal iekrist nemaņā. celties, pacelties un nepiecelties..
Laiks padoties!
Laiks pieaugt un stāt sapņot!
Laiks zaudēt sevi!
Dzīves standarts?
Limitēti dodu sevi Tev,
Lai neaizraujas Tev elpa..
Limitēti smaidu švešiniekam,
Lai nedomā, ka es jukusi..
Limitēti ļauju sev Tevi,
Lai varētu aiziet un nesāpētu..
Nopurinot ikdienas rupjmaizes kārtu, paceļos pāris centimetrus virs zemes. Noskūpstu savas pēdas un dodos pretim ikdienai..
Skrupulozi skūpsti
līdz Tu man lūgsi,
lai stājos.
Ak, kā es to vēlos!
Skaitīsim kopā līdz desmit,
ievelkam elpu,
izvelkam grauzdētu ozollapu mutuli.
Tagad var diet,
starp tikko uzziedējušiem bērziem,
ieklausoties savu soļu nepieskārienos balto vizbuļu paklājam.
Sākas..
Bet,
kad beigsies,
to pateikšu
ES!
Tavs smaids kā sirēnu dziesma man.. uz grīdas nekrītošais acu skatiens kveldina.. izspīlētā bikšu priekša aicinoši pārāka..
Nav miera.. pamostas plēsējs. manī.. vai apstāties? vai gaidīt, līdz pāriet badainā iekāre?
Ēsma tik sulīgi skūpstāma.. kaislīgi pieglaužama.. visu nakti piesmejama..
Alkas un gaudi caur zelta riņķi..
Cik labi, ka esi man jau pielaulāts!
Kā koks, kas ziemā apstādina savas dzīvības sulas riņķa danci, manī ir iestājies rudens, rozā briļļu lapkritis.. vārdi ir sausi kā vakardienas baltmaizes dona, kas palikusi uz galda.. skatiens izžuvušas peļķes, palikuši tikai kurkuļi un pērnā gadā pazudušais zilais spainis..
magoņu ziedu vannā spēlējas iekāre.. stikla sveču gaismā tā spēlē kaisles ēnu spēles uz mūsu ķermeņiem.. neaizbēdz…
miegs moka manus acu plakstus… svina skropstu tuša manas acis ver ciet… saritināšos mīkstos pēļos kā mincis un sapņošu par tevi..
Mēs stādījām dzimšanas dienas rozes.
Vītušas,
Bet dzīvas.
Gluži kā vājprātīgi.
Lietus laista
Tavus sārtos vaigus.
Man tas šķiet banāli, bet
Tu
Apvainojies un aizej.
Lietus glāsta
Manus slapjos matus.
Man tas šķiet banāli.
Es apvainojos
un aizeju
prom
no sevis.
Paliek tikai vītušas rozes
Un kūts mēsli, lai tās labāk augtu,
ja kāds tās tomēr iestādīs.
