***

Posted in apetītes rosināšanai... on Marts 16, 2014 by Kerija

es aizslēdzu aiz sevis durvis un dodos tumsā neatskatoties..

ziedlapu mizu uzlējums..

Posted in šķidrās baudas... on Janvāris 26, 2014 by Kerija

ikreiz skatoties Tavu smaidu es piesūcos ar domām tikai par Tevi, jo gribu, lai ņem mani aiz rokas, aizved uz plaukstošu kumelīšu pļavu, kurā ziedi viegli burznas gar maniem lūdzošajiem stilbiem, radot Tava glāsta ilūziju, kas pilnībā ir piesārņojusi manu prātu..

ak, atstājies jel..

Čili. Debess. Manna.

Posted in kuņģa noslogošanai... on Decembris 21, 2013 by Kerija

pietrūksts dzīvei asuma. varbūt vajadzētu pagulēt naglu gultā, paskriet pretim vējam, nolēkt no tilta, caurdurt abus krūšgalus, atkal iedzert nešķaidītu spirtu, pameklēt purvā maldugunis, ļaut vārnām sevi noknābāt, pielaist uguni pagātnes grēkiem un sadegt kopā ar tiem, pašūpoties karātavās, pastaigāties pa tikko aizsalušu ezeru, nostaigāt dienu puantēs, piedzemdēt bērnu, ļaut sevi sašņorēt Lielvārdes jostā, atteikties no dzīves ērtībām, kļūt uz laiku par kādu citu, būt bez Tevis, būt vienai, būt tikai sev..

Kristalizēts putukrējums..

Posted in apetītes rosināšanai... on Februāris 22, 2012 by Kerija

domas iesalušas loga rūtī, veidojot simetriski neprecīzu ledus zvaigzni..

gribu, lai ziema aizlīst prom ielu notekcaurulēs..

Parīzes putekļu kokteilis..

Posted in kuņģa noslogošanai... on Decembris 16, 2011 by Kerija

šovakar apvelkot savu jauno bordo kleitu Viņa zināja, ka vakars beigsies tieši tā..

pērļu auskari raupjā vintage ietvarā. sarkani lakoti nagi. izlaisti mati. neuzkrītošs pūdera pieskāriens. melnas zeķes ar platu mežģīņu malu. augstpapēžu kurpes. neatvairāma.

kā parasti Viņa izvēlas vietu pie bāra.. kā parasti Viņa pasūta glāzi Kir Royal.. tumšsarkanās lūpas valdzinoši pieskaras kristāltīrajai glāzes malai.. malks vēsā dzirkstošā vīna ar upeņu pēcgaršu.. gluži kā Viņa pati..

Viņa dievina brīvdienas.. dievina būt starp svešiniekiem.. pilsētā, kurā nevienu nepazīst.. pilsētā, kurā Viņa nekad neatgriezīsies.. Viņa dievina vīriešu skatienus, tiešus un nepārprotamus. badīgus, atkailinošus, baudkārus..

šovakar Viņa atkal būs tā, kas izvēlas.  lai gan viņiem vienmēr šķiet savādāk..

kā vienmēr bārs pilns īstas un uzspēlētas intereses.. ikdiena atpūšas.. tagad tikai atliek izvēleties..

pietiek tikai ar vienu smaidu, lai viņš būtu aizmirsis jebkuru citu..un šeit jau viņš sēž Viņai blakus un maksā par Viņas nākamo dzirkstošo indi.. viņš ir tik pašpārliecināts, tas mazliet kaitina, bet to kompensē trīs dienu rugāji uz šķebinoši skaistās sejas..

vēl pusstundas tukšu sarunu, vēl glāze ar upeņu pēcgaršu un izrādās, ka viņas īrētais dzīvoklis ir tuvāk..piektais stāvs bez lifta beidzas uz trešā stāva palodzes, kura ir pietiekoši plata, lai apmierinātu šodienas iegribu..

vīna reibums un divas karstas plaukstas uzsēdina viņu uz vēsās palodzes.. paslīd zem pieguļošās kleitas, lai atrastu gandrīz neeksistējošās biksītes.. izsalkušas lūpas pārklāj viņas kaklu.. pirmais grūdiens aizsit viņai elpu, sen neviens viņu nav ieguvis tik skarbi.. viņu tas reibina un tuvina vienīgajam mirklim, kura dēļ viņa dzīvo.. pēc tā, viss tikai putekļi..

miglas karpačio..

Posted in apetītes rosināšanai... on Novembris 3, 2011 by Kerija

krēslā aiz loga mainās pelēka ainava.. dzirdami tikai vilciena ritmiskie soļi.. tālumā redzamas ugunis.. kaut kur nedzirdami ierejas suns..

mūsu pirmie skatieni sastopas, man ienākot kupejā. karstums un bezgaiss padara pēkšņo sārtumu manos vaigos vēl spilgtāku.. bez vārdiem Tu velti mirkli tikai man, lai nekavējoties iegrimtu atpakaļ svešajā stāstā ādas vākos..

gaidot atiešanas grūdienu, veros ārā uz pustukšo peronu.. slāpēta rosība..

vilciens izkustas.. Tavas acis atraujas no apdrukātajām lapām un mirklīgi ieskatās manējās.. sirds apmet kūleni un iestrēgst kaklā.. somā veikli atrodu savu svešo stāstu.. lasu, bet burti neveido vārdus, vārdi neveido teikumus, jo starp mums ir tikai mazliet pārkarsuša gaisa un 300 glīti iespiestu lappušu.. gribas skatīties pār grāmatas augšmalu.. Tu lasi man nesaprotamā valodā, bet es saprotu Tavas rokas, Tavus pirkstus, Tavu pieri, Tavas lūpas, Tavas acis, Tavu.. Tavas acis cieši veras man pretī.. Tavās lūpās redzama attāla smaida atbalss.. Tu liec manai iztēlei raisīties.. novēršos.. aizveru acis, bet nevaru aizbēgt jo pat domās zinu, ko gribētu, lai Tu dari ar mani..

atgriežos realitātē mirklī, kad Tu piecelies. aptveru, ka arī man ir jāatstāj šis skrējienu beigušais sastāvs.. durvīs, Tu palaid mani pa priekšu, neatkāpjoties tik tālu, lai mana roka nepieskartos Tavam karstajam sānam.. vakara gaiss patīkami atvēsina manas iekarsušās domas.. nomierina manu iztēli.. atgriež mani ikdienā..

retie pasažieri izklīst katrs uz savu pusi un pār tiltu es dodos viena.. gaismas.. blāvi dzeltenas.. simtgadīgi laternu stabi kā putni stabili turas pie tilta margām.. jaundzimis mēness met neesošu tiltu pār mierīgo upi.. tumsa atbalso soļus un tie noteikti nav manējie.. neatskatos, bet zinu, ka tas esi Tu.. tikai dažus mirkļus aiz manis.. gaistoša vēja dvesma no mugurpuses atnes Tavu šodienas smaržu..

..esmu sasniegusi savas mājas ārdurvis, sastādu vajadzīgo kombināciju un spēcīga vīrieša roka spēji tās atgrūž.. sirds iespiedzas un uz mirkli vairs nejoņo.. vēl stiprāk sajūtu Tavu smaržu, kas rosina apetīti.. nepaspēju pagriezties, kad sajūtu savas krūtis pret vēsu mūra sienu.. Tavu stingro augumu piekļaujamies manējam.. Tavus skūpstus pakļaujam manu kaklu.. puskailo muguru.. Tavas rokas slīdam pār maniem stilbiem.. plaukstas sakļaujam manus gurnus.. Tu apsvied mani apkārt.. lūpas klusē nevajadzīgos vārdus un neizbēgami sakūst.. manas rokas paslīd zem Tava miklā krekla.. pirksti sajūt lietus nopulētu Vecrīgas bruģi.. atbrīvoju Tavus džinsos ieslogotos gurnus.. sajūtu debesu pievilkšanas spēku.. esmu metru virs zemes, lai sasniegtu mirklīgo piepildījumu..

piparu pārslas..

Posted in apetītes rosināšanai... on Oktobris 17, 2011 by Kerija

..klīstu pa savas nepiepildītās kāres labirintiem..

..kā lai rod mieru?

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

Join 414 other followers